Vissvētās Dievadzemdētājas ikona „Dzīvudarošais Avots”

 

V gadsimtā Konstantinopolē, tā dēvēto „Zelta vārtu” tuvumā, atradās birzs, veltīta Vissvētajai Dievadzemdētājai. Birzī bija avots, kurš no seniem laikiem bija izslavēts ar saviem brīnumiem. Pakāpeniski šī vieta aizauga ar krūmiem, bet ūdeni pārklāja gļotas.

 

Reiz kareivis Leo Markells, nākamais imperators, satika šajā vietā aklu, bezpalīdzīgu ceļinieku, kurš bija nomaldījies no ceļa. Leo palīdzēja viņam iziet uz takas un iekārtoties ēnā atpūtai, bet pats devās ceļā, lai sameklētu ūdeni aklā atspirdzināšanai. Pēkšņi viņš izdzirda balsi: „Leo! Nemeklē ūdeni tālu, tas ir tepat tuvumā”. Izbrīnīts par noslēpumaino balsi, viņš sāka meklēt ūdeni, bet neatrada. Kad viņš noskumis un aizdomājies apstājās, tā pati balss atskanēja otrreiz: „Ķēniņ Leo! Ieej šīs birzs ēnā, pasmel ūdeni, kuru tur atradīsi, un padzirdi ar to izslāpušo, gļotas, kuras tur atradīsi, uzliec uz viņa acīm. Pēc tam tu uzzināsi, kas esmu Es, kas iesvēta šo vietu”. Es palīdzēšu tev drīz vien uzcelt šajā vietā baznīcu Manā vārdā, un visi, kuri nāks šurp ar ticību un piesauks Manu vārdu, saņems savu lūgšanu piepildījumu un pilnīgu dziedināšanu no kaitēm”. Kad Leo izpildīja pavēlēto, tad aklais nekavējoties tapa redzīgs un bez pavadoņa aizgāja uz Konstantinopoli, slavinot Dievmāti. Šis brīnums notika imperatora Markiāna laikā (391-457).

 

Imperatoru Markiānu nomainīja Leo Markells (457-473). Viņš atcerējās par parādību un Dievmātes pareģojumu, pavēlēja attīrīt avotu un ieslēgt akmens lokā, virs kura tika uzcelta baznīca par godu Vissvētajai Dievadzemdētājai. Imperators Leo šo avotu nosauca par „Dzīvudarošo avotu”, jo tajā parādījās Dievmātes svētības brīnumdarošais spēks.

 

Imperators Justiniāns Lielais (527-565) bija dziļi ticīgs cilvēks. Viņš ilgi mocījās ar ūdens slimību. Reiz viņš pusnaktī izdzirda balsi: „Tu nevarēsi sev atgriezt veselību, ja nepadzersies no Mana avota”. Cars nezināja, par kādu avotu balss runā, un grima grūtsirdībā. Tad Dievmāte viņam parādījās jau dienā un sacīja: „Celies, car, ej uz Manu avotu, dzer no tā ūdeni un būsi vesels kā iepriekš”. Slimais izpildīja Valdnieces gribu, un drīz vien kļuva vesels. Pateicīgais imperators uzcēla blakus Leo uzceltajai baznīcai jaunu dievnamu, pie kura vēlāk izveidojās plašs klosteris.

 

XV gadsimtā ievērojamo „Dzīvudarošā avota” baznīcu sagrāva  musulmaņi. Pie baznīcas drupām nolika sargu – turku, kurš nevienam neļāva tuvoties šai vietai. Pakāpeniski aizliegums mīkstinājās un kristieši tur uzcēla nelielu dievnamu. Bet arī tas 1821. gadā tika sagrauts. Kristieši vēlreiz novāca drupas, attīrīja avotu un joprojām smēla no tā ūdeni. Vēlāk vienā no logiem starp atlūzām tika atrasta laika un mitruma pusizdzēsta  lapa, uz kuras bija pierakstīti desmit brīnumi, kas notikuši pie Dzīvudarošā avota no 1824. līdz 1829. gadam.  Sultāna Mahmuda laikā pareizticīgie ieguva zināmu brīvību dievkalpojumu kalpošanā. Viņi to izmantoja, lai trešo reizi uzceltu baznīcu virs Dzīvudarošā avota. 1835. gadā Patriarhs Konstantīns ar lielu svinīgumu, līdzkalpojot 20 virsganiem un klātesot daudziem dievlūdzēju, iesvētīja baznīcu. Pie baznīcas tika izveidota slimnīca un patversme.

Kāds tesālietis no jaunības izjuta spēcīgu vēlmi apmeklēt Dzīvudarošo avotu. Visbeidzot viņam izdevās doties ceļā, bet pa ceļam viņš smagi saslima. Sajūtot nāves tuvošanos, tesālietis lika saviem pavadoņiem apsolīt, ka viņi to neapbedīs, bet aizvedīs uz Dzīvudarošo avotu, tur uzlies uz viņa miesām trīs spaiņus ar dzīvudarošo ūdeni un tikai pēc tam apbedīs. Viņa vēlēšanās tika izpildīta, un pie Dzīvudarošā avota tesālietī atgriezās dzīvība. Viņš pieņēma mūka kārtu un dievbijībā aizvadīja atlikušās dzīves dienas.

 

Dievmātes parādīšanās Leo Markellam notika 450. gada 4. aprīlī. Šajā dienā, kā arī ik gadus Gaišās nedēļas piektdienā, Pareizticīgā Baznīca svin Konstantinopoles dievnama par godu Dzīvudarošajam avotam atjaunošanu. Pēc nolikuma šajā dienā tiek kalpota ūdens iesvētīšanas kārta ar Augšāmcelšanās svētku krusta gājienu. 

Vissvētā Dievadzemdētāja ar Dievbērnu ikonā attēlota virs milzīga akmens biķera, kas atrodas ūdens tilpnē. Pie ūdens tilpnes, kas piepildīta ar dzīvudarošo ūdeni, attēloti cietēji, kuri sirgst ar miesas kaitēm, kurus nomoka kaislības un dvēseles vājības. Viņi visi dzer šo dzīvudarošo avotu un saņem visdažādāko dziedināšanu.